Partizānmārketinga skaistākais piemērs šogad.

No sākuma tas viss izskatījās pēc patiesa stāsta, par kādu ļoti advancētu kredītņēmēju no Voroņežas, kurš it kā pārlabojis bankas līgumu un tādā veidā, banku praktiski nostādījis ļoti neizdevīgā situācijā. Sākumā šī ziņa parādījās dažādos mazos Krievijas interneta resursos, bet kamols vēlās ar tādu ātrumu, ka uz to uzķērās arī lielāki mēdiji, un dabiski, tas viss nonāca arī Latvijas mediju telpā, kura praktiski ar to arī tikai nodarbojas, kā Krievijas mediju telpas ziņu tulkošanu.  Pat mūsu Diena.lv, nepamanīja, ka šī ziņa atkārtojas ar tādu skaistu un neuzkrītošu regularitāti, apmēram 1x sešos mēnešos, pie viņiem pašiem.

Bet nu ne par to ir stāsts. 

Nav sliktas reklāmas, arī antireklāma ir reklāma, nosprieda Tinkoff organizācijas partizānmārketinga Guru, un palaida skaistu stāstu interneta vidē, lasītāji aplaudēja gudrajam kredītņēmējam, banka teica, ka tiesāsies un nekādus 24 miljonu Krievijas rubļu nemaksās. Neviens tā īsti nepievērsa uzmanību, ka runa iet par 2008. Gada notikumiem, bet tas arī nevienu nesatrauca, nevienu nesatrauca arī tas, ka parasti, šāda veida karšu derīgums termiņš ir 3 gadi. Bankas nosaukums parādījās visos lielākajos mēdijos, interneta komentētāji, savā starpā jau sāka izdomāt, kā šādas shēmas īstenot arī dzīvē, un komunikācijas virziens ieņēma pat pozitīvu virzienu, lai arī neviens no mums bankas tā īsti nemīl, tad šo reakciju banka jau bija gaidījusi un patiesībā gaidīja citu iznākumu. 

Un fināls bija sekojošs, tikpat skaisti, kā drāmas pēdējā ainā, sliktais kļūst par labo un nes labo vēsti. Banka nomet oficiālo paziņojumu pie sevis mājaslapā, ka šie ir vienojušies ar doto kungu par mierizlīgumu un šis kungs atcēlis visas savas pretenzijas pret doto banku, tā vietā no bankas neņemot tās piedāvāto kredītkarti, bet parasto debetkarti. HA-HA-HA.

Lūk cik skaista pasaka sanāca, no 24 RUB miljonu pretenzijas, tā pārvērtās uz 6, tad samazinājās uz 900 000, un beigās pretenzijas uzturētājs, jūtas gandarīts, ka ticis pie parastas debetkartes!

Īsts "partizānmārketinga" šedevrs, kuru būtu jāņem, kā vienu no labākajiem paraugiem, kredītiestāžu reklamēšanā.

Kam patiesībā ir nepieciešami fotoradari?

Manas, kā autovadītāja domas, par fotoradaru sāgu, kuras radās, šīs dienas publicētās LETA ziņas dēļ, kurā skaidri un gaiši apkopota ir statistika, kā fotoradari ir ietekmējuši kopējo ceļu satiksmes drošību. Par to, ko nolēmusi darīt ministrija. Un izrādās, ka tā nekā nav ietekmējusi, un pat pēc fotoradaru noņemšanas vēl arī uzlabojusi. 

Citāts: „Statistika liecina, ka vienīgais labums, ko no tiem guva ieviesēji, bija iekasētā soda nauda par pārkāpumiem. Ceļu satiksmes negadījumu statistiku fotoradari ietekmēt nav spējuši. Tieši otrādi – bojā gājušo skaits bija pat lielāks, kad tie bija uz ceļiem.”

Iekšlietu ministrija protams ir novērtējusi, ka fotoradaru klātbūtne uz ceļa nekādā veidā neietekmēs ceļu satiksmes kopējo drošību, BET tur tik daudz NEIEKASĒTU soda naudu aiziet, kas varētu papildināt valsts budžetu, ka  pilnīgi vai uztaisīta vesela P&L analīze ar iespējamo prognozi.

„Iekšlietu ministrijas prognozes liecina, ka uzlikto sodu apmērs ar radariem fiksētajos ātruma pārkāpumos, 2014. gadā varētu sasniegt 810 tūkstošus latu, 2015. gadā - 3 834 000 latu, 2016. gadā - 7 236 000 latu, 2017. gadā - 9 396 000 latu, bet 2018. gadā - 11 124 000 latu apmērā.”

Ko no šī visa varam secināt?

Acīmredzot ir briedis nopietns biznesa plāns, kuru bīda ieinteresētās personas, jo skaidrs, ka atkal vajadzēs veidot iepirkumus, kas būs saistīti ar fotoradaru apsardzi, pārvietošanu, remontu, uzturēšanu ,un vēl, un vēl, un vēl.

Iekšlietu ministrija vienmēr ir izcēlusies ar dažādiem skandāliem, kas saistīti ar kārtējām afērām, bet apetīte partijām nemazinās, un tāpēc ir jādomā, kā tikt pie piķa.

Ja loģiskākais, ko varētu izsecināt Iekšlietu ministrija un CP šefs, tas būtu, ka no fotoradariem jēgas nav praktiski nekādas, kas attiecas uz ceļu satiksmes drošību. 

Bet nu mēs visi esam tikai cilvēki un naudas vilinājums ir ļoti daudziem no mums sajaucis prātus, tā arī šajā gadījumā caur puķēm mums Latvijas lumpeņiem ir mēģināts pateikt tiešs teksts: ”Mums ir ļoti nopietnas problēmas ar valsts budžeta ieņēmumu pildīšanu un mums jau sāk trūkt pat fantāzijas, kā no Jums iekasēt papildus naudu, tāpēc šis būs tāds ļoti skaists un maigs līdzekļu ienākumu veids, kurš praktiski jau neattieksies uz nabadzīgāko iedzīvotāju daļu, tikai uz tiem Šūmaheriem, kuri mīl sistemātiski pārkāpt ātrumu, tas nebūs nekas personīgs, tikai jau pārbaudīts bizness”.

P.S. Es neesmu pret sodīšanu par CSN pārkāpumiem, bet par veidiem, kā tas tiek darīts.
P.S.S. Atgādināja līdzību ar to, kā ASV iebruka Irākā, lai cīnītos pret "terorismu", viņi arī apgalvoja, ka tas nav nekāds karš par naftas ieguvi, bet gan pret slepenajiem teroristiem, tā arī pie mums CP šefs savulaik apgalvoja, ka fotoradari nav nekādā veidā saistīti ar naudas "slaukšanu", bet tikai ar ceļu satiksmes drošības uzlabošanu. Kā vieni, tā otri pēc laika tomēr ir tomēr atzinuši, ka iepriekšminētie apgalvojumi ir pilnīgas muļķības.

Policisti žēlsirdīgie Samārieši? Nekā nebij...

Nebiju domājis, ka rakstīšu par šo, bet vakardienas notikumu iespaidā uzrakstīšu gan.

Tātad, viss sākās ar to, ka TV3 Bez tabu raidījumā, kuru var paskatīties šeit, tika iztirzāts, kā nu tā gadījies, ka policists dienesta automašīnā lej benzīnu nevis pa taisno bākā, bet 20litrus salej kannā, un norēķinās ar degvielas karti. Kā nu tur nebūtu, žurnālisti aizskrēja uz policijas preses centru un tur noskaidroja sekojošo: Viss nav tā kā izskatās, policists patiesībā uz ceļa bija pamanījis autovadītāju kuram beidzās benzīns un laipni piedāvājis viņam šo benzīnu no benzīntanka atvest.

Es pat sāku ticēt, ka mums policisti ir kļuvuši par brīvprātīgajiem samāriešiem.

BET neatbildēts palika jautājums.

KĀPĒC jālej 20 litrus, KĀDA suņa pēc vispār viņš apstājās braucot garām, autovadītājs acīmredzot arī ar galvu nedraudzējas, jo līdz benzīntankam pietiktu arī ar 1litru degvielas un uzpasūtīja veselus 20(Noteikti ar domu, ka jau tad jau, lai varētu uzreiz tikt uz Daugavpili). Nu skaidrs ,ka autovadītājam arī skaidras naudas nebija tādam benzīna apjomam, tāpēc policists norēķinājās ar uzņēmuma degvielas karti. Es sen tādu anekdoti nebiju dzirdējis.

OK tas tā, ievadam un atmiņas atsvaidzināšnai.

Man katru dienu sanāk izstaigāties pa Matīsa ielu Bērnu pasaules rajonā, un turpat uz matīsa ielas ir visu iecienītais bistro kurā var ērti un ātri nopirkt vistiņas, kartupelīšus un vēl sazin ko, par šo vietiņu zina ne tikai parastie cilvēciņi, bet arī mūsu policisti. To ko es tur redzu ikdienā, ir dažreiz prātam neaptverami, POLICISTI ir tie KURI tur izdara visus iespējamos CSN pārkāpumus. Tā nu es dodoties uzpildīt ledusskapja krājumus, eju un nevienu neaztieku, pamanu, kā policistu busiņš ieslēdz bākugunis un uzbrauc uz trotuāra tieši pretim iepriekšminētajam bistro. Domāju, ka nu tik teroristus kārtējos ķers, vai vēl sazin kādus bandītus, bet nē, nebija tik traki, policti garlaikoti izkāpa no busiņa, un iegāja bistro izstāvēt garumgaro rindu, lai tiktu pēc sava dienišķā ēdiena. 

Man, kā likuma paklausīgam pilsonim, tāda dienesta stāvokļa patvaļīga  izmantošana, likās, kā bullim sarkana lupata, un es nespēdams normāli pat pa ietvi apiet savdabīgi pieparkoto busu, pateicu, ko es domāju par šādiem likuma kalpiem, tā, lai dzird, gan tie kas stāvēja rindā, un tie kuri vienkārši gāja garām. Galu rezultātā, pie manis piegāja policists kurš ne tikai atteicās uzrādīt dienesta apliecību, bet sāka arī jautāt pēc maniem dokumentiem, nezinu gan kādā sakarā, un vispār pateica, ka iespējams es esmu meklēšanā un tāpēc man būs jādodās kopā ar viņiem uz iecirkni no kurienes šie arī ieradušies, lai noskaidrotu manu personību.  

Stāsta morāle: šajā valstiņā, kur katrs kurš uzvilcis formu ar uzplečiem un savā dzīvē tik vien sasniedzis, kā uzrakstījis 10 sējumus ar protokoliem, un sapelnījis automašīnai, tikai tāpēc, ka piesedzis kārtējo točku, man pēc tā visa vēl būtu jāciena? 

Atceroties trako jaunību un gadījumu Mančesteras ielās, kad naktī devos atpakaļ uz mājām no kārtējās diskotēkas. Policisti kuri piebrauca man blakus, apjautājās vai viss kārtībā, vai pietiks paša spēka aiziet līdz mājām, bet tomēr secinājuši, ka pa ceļam man var arī trāpīties huligānu bars, laipni piedāvāja nogādāt līdz pašām mājas durvīm, un pārliecinājušies, ka tieku arī pa tām iekšā, devās prom, tāpēc arī attieksme man pret tiem policistiem bija savādāka.

Rīgas Satiksmes kārtējie jociņi

Kā tikai Rīgas Satiksmē kaut ko taisās modernizēt un atjaunot tā atkal, bez mahinācijām iztikt nav iespējams. Iepriekšējo reizi sanāca nesmukums ar Mercedes Benz autobusiem. Kur kompānijas pārstāvji, atzinās kukuļdošanā, bet nevienam ministram, vai citai amatpersonai, ne tas ka krēsls no apakšas neizlidoja, bet pat neviens notiesāts arī netika. Te arī saite atmiņas atsvaidzināšanai: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/324539-daimler_kukuli_iespejams_tikusi_ari_valdibas_parstavjiem. 

Viss ir vienkārši, mazliet mākslīgi paaugstinam transporta cenu, un padalamies ar ieinteresētajām personām, tad to visu samudžinam, un visi ir apmierināti. Rīgas viesiem un iedzīvotājiem, jauns sabiedriskais transports, ražotājam peļņa. Shēmotājiem pa kādai jaunai mājai, vai burvju tumbačkai. 

Šodien Delfos nopublicējās ziņa: "Rīgas satiksme" slēgs līgumu par 125 trolejbusu piegādi ar kompāniju "Škoda Electric". Līguma kopējā summa ir 131,8 miljoni eiro (93,57 miljoni latu), portālu "Delfi" informēja "Rīgas satiksmes" pārstāvis Viktors Zaķis

Apetīte shēmotājiem mazinājusies, jo iepriekš pirkuši speciāli tjūnētus tramvajus, ar speciāliem riteņu platumiem. Sliežu pilnveidošana, cik mēs atceramies, turpinājās vēl šogad. 

Un viss jau būtu labi, un apsveicami, 125 troļuki par 131,8 miljoniem Eiro.

Ņemam rokās kalkulatoru un sanāk: 1,05 miljoni Euro gabalā.

Apzeltīti mums tie trolejbusi sanāk, kāds padomās, bet būsim godīgi un tomēr uzjautāsim, cik tad maksā tāds transportlīdzeklis. Nedrīkst tak parasts mietpilsonis apvainot godīgos šiverētājus.

Ieejam internetā un skatamies: http://www.busportal.cz/modules.php?name=article&sid=10838

Hmmm, Škoda 27Tr izrādās ir dārgākais no visām modifikācijām, tas nu skaidrs, un maksā veselus 14,02 milj.,  Čehijas kronu, bez PVN, un tā ir brīvā tirgus cena, nevis speciāli gatavota tenderim, kur būtu jācīnās ar saviem konkurentiem. Papētam cik tad maksā tā viltīgā Čehu krona, un izrādās, ka Latvijas Bankas noteiktais kurss ir veseli 0,0272Ls Rezultātā apaļojot sanāk: 400 000Ls, kas sanāk apmēram 500 000 Eur. Skaitam klāt tur vēl sazin ko, bet miljonu Eur mēs saskrabināt ne tuvu nevaram, tāpēc šoreiz es ticu, ka lumpeņi arī neko no matemātikas nesaprot.