Policisti žēlsirdīgie Samārieši? Nekā nebij...

Nebiju domājis, ka rakstīšu par šo, bet vakardienas notikumu iespaidā uzrakstīšu gan.

Tātad, viss sākās ar to, ka TV3 Bez tabu raidījumā, kuru var paskatīties šeit, tika iztirzāts, kā nu tā gadījies, ka policists dienesta automašīnā lej benzīnu nevis pa taisno bākā, bet 20litrus salej kannā, un norēķinās ar degvielas karti. Kā nu tur nebūtu, žurnālisti aizskrēja uz policijas preses centru un tur noskaidroja sekojošo: Viss nav tā kā izskatās, policists patiesībā uz ceļa bija pamanījis autovadītāju kuram beidzās benzīns un laipni piedāvājis viņam šo benzīnu no benzīntanka atvest.

Es pat sāku ticēt, ka mums policisti ir kļuvuši par brīvprātīgajiem samāriešiem.

BET neatbildēts palika jautājums.

KĀPĒC jālej 20 litrus, KĀDA suņa pēc vispār viņš apstājās braucot garām, autovadītājs acīmredzot arī ar galvu nedraudzējas, jo līdz benzīntankam pietiktu arī ar 1litru degvielas un uzpasūtīja veselus 20(Noteikti ar domu, ka jau tad jau, lai varētu uzreiz tikt uz Daugavpili). Nu skaidrs ,ka autovadītājam arī skaidras naudas nebija tādam benzīna apjomam, tāpēc policists norēķinājās ar uzņēmuma degvielas karti. Es sen tādu anekdoti nebiju dzirdējis.

OK tas tā, ievadam un atmiņas atsvaidzināšnai.

Man katru dienu sanāk izstaigāties pa Matīsa ielu Bērnu pasaules rajonā, un turpat uz matīsa ielas ir visu iecienītais bistro kurā var ērti un ātri nopirkt vistiņas, kartupelīšus un vēl sazin ko, par šo vietiņu zina ne tikai parastie cilvēciņi, bet arī mūsu policisti. To ko es tur redzu ikdienā, ir dažreiz prātam neaptverami, POLICISTI ir tie KURI tur izdara visus iespējamos CSN pārkāpumus. Tā nu es dodoties uzpildīt ledusskapja krājumus, eju un nevienu neaztieku, pamanu, kā policistu busiņš ieslēdz bākugunis un uzbrauc uz trotuāra tieši pretim iepriekšminētajam bistro. Domāju, ka nu tik teroristus kārtējos ķers, vai vēl sazin kādus bandītus, bet nē, nebija tik traki, policti garlaikoti izkāpa no busiņa, un iegāja bistro izstāvēt garumgaro rindu, lai tiktu pēc sava dienišķā ēdiena. 

Man, kā likuma paklausīgam pilsonim, tāda dienesta stāvokļa patvaļīga  izmantošana, likās, kā bullim sarkana lupata, un es nespēdams normāli pat pa ietvi apiet savdabīgi pieparkoto busu, pateicu, ko es domāju par šādiem likuma kalpiem, tā, lai dzird, gan tie kas stāvēja rindā, un tie kuri vienkārši gāja garām. Galu rezultātā, pie manis piegāja policists kurš ne tikai atteicās uzrādīt dienesta apliecību, bet sāka arī jautāt pēc maniem dokumentiem, nezinu gan kādā sakarā, un vispār pateica, ka iespējams es esmu meklēšanā un tāpēc man būs jādodās kopā ar viņiem uz iecirkni no kurienes šie arī ieradušies, lai noskaidrotu manu personību.  

Stāsta morāle: šajā valstiņā, kur katrs kurš uzvilcis formu ar uzplečiem un savā dzīvē tik vien sasniedzis, kā uzrakstījis 10 sējumus ar protokoliem, un sapelnījis automašīnai, tikai tāpēc, ka piesedzis kārtējo točku, man pēc tā visa vēl būtu jāciena? 

Atceroties trako jaunību un gadījumu Mančesteras ielās, kad naktī devos atpakaļ uz mājām no kārtējās diskotēkas. Policisti kuri piebrauca man blakus, apjautājās vai viss kārtībā, vai pietiks paša spēka aiziet līdz mājām, bet tomēr secinājuši, ka pa ceļam man var arī trāpīties huligānu bars, laipni piedāvāja nogādāt līdz pašām mājas durvīm, un pārliecinājušies, ka tieku arī pa tām iekšā, devās prom, tāpēc arī attieksme man pret tiem policistiem bija savādāka.