"Jaunais Vilnis" sarkanā lupata latviešu bāleliņam?

Tā nu sanāca, ka vakarā, draugu lokā "vienu kilogramu" trenējot, sanāca diskusija par to ir vai nav forši „Jaunā Viļņa” pasākums. Sarunā piedalījās 3 atbraukušie viesi un mēs divi vietējie bāleliņi.

Pasmejoties par izmisušajiem latviešu kliedzējiem, ka 11.novembra krastmala ir teju vai sakrāla vieta, kur būtu jādeg mūžīgajam ugunskuram, blakus Lielajam Kristapam, jāpieslien blakus būtu Lāčplēsis un Laimdota, jānotin to visu ar Lielvārdes jostu un jāšauj nost katrs, kurš nav Latvijas pilsonis.

Paši atbraucēji, gan par to lielā izbrīnā, jo atbraukuši tik vien kā savus čomus satikt un „pakost” kādu nedēļu,  pie viena gājiena par biznesu parunāt un sen nesatiktos atkal redzēt vaigā, jo Krievijas attālumi nav nemaz salīdzināmi ar Jūrmalas kompaktumu.

Un pa lielam viņiem vienalga, vai āftertusiņš notiks 11.Novembra krastmalā vai Lielupes restorānā. Bet visu tik tālu novest, ka pat atsevišķi galvu saspieduši nacionālisti sāk kliegt par to, ka lūk krievi viņu svētvietu bradās, tas maigi sakot ir mazliet slimi, varbūt sākuma sākam cīnīties pret nēģeriem, čučmekiem, turkiem un vēl sazin ko, kas te sabraukuši un taisa savus tusiņus, atpsārdam krišnaītus, jo viņi dažreiz izdomā jau no rīta paša bungot  un  ar savu "Rāma-rāma" kārtējo rīmeiku, bungojot skraida apkārt pa Rīgu.

Un puse Latvijas ar šausmām vēroja, kā izpildītāji zem finiera griež, aij aij aij... nē nu šito gan tā nedrīkst atstāt... protams, tad kad Busulis pārdzēries uzrāpjas uz skatuves Valsts svētkos un knapi stāvot kājās zem finiera griež savus hītus, tikmēr tas ir forši, un tad kad J.Millers atkal pabīda kārtējo savu „saldo” slavas saulītē, atkal viss ir normāli. Kašers mums ir stila kalngals, jo  redz cik viņš māk stilīgi ģērbties un frizūras taisīt, bet vot Zverevs... jā tas ir losis platformenēs, viņš tak izskatās vienkārsi atbaidoši... un šitā varētu uzskaitīt visu pēc kārtas. 

Paskatieties, kā sabraukušie krievu tūristi uzvedās Turcijā... jūs viņus tad te uz rokām nēsāsiet.

Nu ok, uztaisa Krutojs savai dzimenei pieskaņotu tusiņu, salido ar savām privātajām lidmašīnām viesi, un būtu vēl tikai jābrīnās, kāpēc viņi visi nelaiž uz Monako... pareizi... jo tur tā normāli  nevar „dušu atvestji”, a tas vai „Jaunais Vilnis” nav 100%kvalitatīvāks par visām tām mūsu vietējām talantu fabrikām un Okartes skatuvēm kopā ņemtām, tas paliek atklāts jautājums,  daži kaut kā mazliet aizmirst, ka Latvija ir tik ļoti maziņa,  un ka tai ir jārēķinās ar kaimiņiem.

Tikai Jomas ielas tantēm viss vienalga, un viņām šī ir pelnošākā nedēļa visā viņu ogu sezonā..

Pasaka par tiltu...

Reiz, sen senā karaļvalstī, kurai cauri tecēja lielā likteņupe, reiz karalis pavēlēja savienot abus likteņupes krastus uzbūvējot tiltu, tādu lielu skaistu un ar vantīm, lai visi pamanītu cik karaļvalsts ir varena un skaista. Sacīts darīts, tilts tika uzbūvēts, iedzīvotāji raudot prieka asaras klausījās tilta atklāšanas koncertu, dzēra, dejoja, kāvās, bet tas jau atkal prieku nemazināja. Nepagāja ne ilgs laiks, kad kāds zemnieks reiz izdomāja palikt slavens ar to, ka varētu barot baložus ar baltmaizi pašā tilta galotnē, jo redz tie baloži tik augstu lidinājās, ka nebija viņus iespējams nemaz noķert kur nu vēl ar baltmaizi pabarot. Sacīts darīts, saposies zemnieciņš devās ceļā,  gāja trīs dienas un trīs naktis, kamēr viņš ieraudzīja to, dēļ kā bija nācis, vantis vien likās 3 verstis garas, bet tas zemnieku neatturēja, jo katru dienu arot laukus, rokas bija norūdītas un viņš sāka kāpt augšup, bet to pamanīja karaļa sardzes vīri, kas taures pūšot sāka dzīt uzņēmīgo zemnieku lejā, jo tilts jau nebija domāts baložu ēdināšanai, nemaz nerunājot par vanagu trenēšanas vietu.  Kamēr zemnieciņš uzrāpās līdz tilta smailei, baltmaizi jau viņš bija apēdis, un nezināja ko nu tagad iesākt un gaužām apraudājās,  uz ko karaļa sardzes vīri viņam jautāja:”Kādēļ tu raudi?” „Redz ,biju izdomājis baložus pabarot, bet baltmaizi pa ceļam visu apēdu”,  atbildēja zemnieks. Sardzes vīri  deva komandu karaļa maizniekam ātri piegādāt vissmalkāko baltmaizi karaļvalstī, lai tik zemnieks izpildītu savu viskarstāko vēlēšanos, tā nu baltmaize tika sagādāta gan, bet zemnieks tādu brīnumu pirmo reizi rokās turēdams un pat nezinādams, kā to sauc, ātri vien visu pats apēda un noteica, „tādu mantu jau baložiem nevar barot”, un ar karaļa sardzes vīriem devās no tilta lejup.

Ar to viss nebeidzās, jo pēc kāda laika cits zemnieks dzirdēdams šo stāstu, sāka domāt, ka ja jau tas putns no gaisa nekrīt, tad jau viņš varēs arī lidot, sameistarojis no dēļiem spārnus arī viņš devās uz leģendārā tilta virsotnes iekarošanu. Uzkāpis līdz pašai tilta smailei zemnieks pat pabrīnījās cik daudz tautas atnākuši viņu apbrīnot, piesēja spārnus pie rokām, sāka tās vicināt un leca nost, bet zemnieks jau par tādām augstām zinātnēm kuras mācīja karaļpilī neko nezināja, nezināja viņš, kas ir aerodinamika, kas ir fizika, viņš visu dzīvi bija nostrādājis gaterī, un zināja, tikai to ka no viena 3 metrīga baļķa sanāk gandrīz viens kubs kokmateriāla.

Karalis palika galīgi dusmīgs par saviem padotajiem, un lika norīkot apsardzi, lai šādi lidotāji –izmēģinātāji vairs neuzdrošinātos veikt nesankcionētus lidojumu izmēģinājumus, bet apsargi arī ir tikai cilvēki, te nosnausties gribās, te iedzert kādu alus pinti, sēdēja karalis un izdomāja, nē tur ir vajadzīgs, kāds vecākais, un nu jau  2 apsargus sāka vadīt sardzes priekšnieks, bet tas jau tomēr ir pulka cilvēku, kā var zināt, ka šis labāks vai tas sliktāks, un te nu karalim radās jauna ideja, vajadzīgs tak ir kadru atlases speciālists, tas nu tika meklēts pat kaimiņvalstīs, līdz tika atrasts ar. Bet pagājis bija jau vesels mēnesis un sargi prasīja nopelnīto naudu, te nu karalis saprata, ka nošāvis ir greizi un nepieciešams ir tilta grāmatvedis,  lai nauda tiktu pareizi saskaitīta un pareizi aprēķināta. Grāmatvedis tika sameklēts, bet pēc laika atklājās, ka smēre ar ko tika likts nosmērēt tilta vantis nemaz nav ticis smērēts, un nauda pazudusi  nezināmā virzienā. Karalis pavisam dusmīgs palicis, lika norīkot Tilta direktoru, kas tika iecelts no brālēna draugu vidus, tāds uzticams un godājams vīrs, kurš nekad  naudu nebija žēlojis karaļa izpriecām.

Pagāja labs laiks, zemnieku - lidotāju vairs nebija,  un pēc kārtējā kara nāca grūti laiki, vajadzēja savilkt jostas kopā, karalis deva rīkojumu tilta direktoram izvērtēt, kurš nu būtu no darba atlaižams, tilta direktors sēdēja un funktierēja, kā nu laidīs vaļā grāmatvedi, tad jau viņam algu un citus labumus nevarēs sarēķināt, tam nu bij jāpaliek, bet kā tad bez kadru inspektora, ja nu vajadzēs sameklēt jaunus kadrus, kā viņš tos tad sameklēs, tad jau viņš arī jāatstāj, bet ko darīt ar apsardzes priekšnieku, ja jau viņa nebūs sardze pa naktīm pļēguros un visādi citādi mēģinās laiku pavadīt, ne ar automātu pa tiltu maršēs, nu jāpaliek ir arī viņam. Bet ir taču kaut kas jāatlaiž, plāns ir jāpilda, ekonomēt uz kaut ko vajag, tā nu tika pieņemts lēmums, abus apsargus atlaist, jo savādāk nemaz nevar, ekonomija būs, neviens jau tik un tā neatšķirs lelli no dzīva cilvēka naktī un karalis būs apmierināts cik viņš gudrs un apsviedīgs cilvēks būdams varējis ieekonomēt, pat tur kur tas nav bijis iespējams.

Ar to arī šo pasaku beigšu, un arī tu mazais lasītāj vari iet čučēt...