Pasaka par tiltu...

Reiz, sen senā karaļvalstī, kurai cauri tecēja lielā likteņupe, reiz karalis pavēlēja savienot abus likteņupes krastus uzbūvējot tiltu, tādu lielu skaistu un ar vantīm, lai visi pamanītu cik karaļvalsts ir varena un skaista. Sacīts darīts, tilts tika uzbūvēts, iedzīvotāji raudot prieka asaras klausījās tilta atklāšanas koncertu, dzēra, dejoja, kāvās, bet tas jau atkal prieku nemazināja. Nepagāja ne ilgs laiks, kad kāds zemnieks reiz izdomāja palikt slavens ar to, ka varētu barot baložus ar baltmaizi pašā tilta galotnē, jo redz tie baloži tik augstu lidinājās, ka nebija viņus iespējams nemaz noķert kur nu vēl ar baltmaizi pabarot. Sacīts darīts, saposies zemnieciņš devās ceļā,  gāja trīs dienas un trīs naktis, kamēr viņš ieraudzīja to, dēļ kā bija nācis, vantis vien likās 3 verstis garas, bet tas zemnieku neatturēja, jo katru dienu arot laukus, rokas bija norūdītas un viņš sāka kāpt augšup, bet to pamanīja karaļa sardzes vīri, kas taures pūšot sāka dzīt uzņēmīgo zemnieku lejā, jo tilts jau nebija domāts baložu ēdināšanai, nemaz nerunājot par vanagu trenēšanas vietu.  Kamēr zemnieciņš uzrāpās līdz tilta smailei, baltmaizi jau viņš bija apēdis, un nezināja ko nu tagad iesākt un gaužām apraudājās,  uz ko karaļa sardzes vīri viņam jautāja:”Kādēļ tu raudi?” „Redz ,biju izdomājis baložus pabarot, bet baltmaizi pa ceļam visu apēdu”,  atbildēja zemnieks. Sardzes vīri  deva komandu karaļa maizniekam ātri piegādāt vissmalkāko baltmaizi karaļvalstī, lai tik zemnieks izpildītu savu viskarstāko vēlēšanos, tā nu baltmaize tika sagādāta gan, bet zemnieks tādu brīnumu pirmo reizi rokās turēdams un pat nezinādams, kā to sauc, ātri vien visu pats apēda un noteica, „tādu mantu jau baložiem nevar barot”, un ar karaļa sardzes vīriem devās no tilta lejup.

Ar to viss nebeidzās, jo pēc kāda laika cits zemnieks dzirdēdams šo stāstu, sāka domāt, ka ja jau tas putns no gaisa nekrīt, tad jau viņš varēs arī lidot, sameistarojis no dēļiem spārnus arī viņš devās uz leģendārā tilta virsotnes iekarošanu. Uzkāpis līdz pašai tilta smailei zemnieks pat pabrīnījās cik daudz tautas atnākuši viņu apbrīnot, piesēja spārnus pie rokām, sāka tās vicināt un leca nost, bet zemnieks jau par tādām augstām zinātnēm kuras mācīja karaļpilī neko nezināja, nezināja viņš, kas ir aerodinamika, kas ir fizika, viņš visu dzīvi bija nostrādājis gaterī, un zināja, tikai to ka no viena 3 metrīga baļķa sanāk gandrīz viens kubs kokmateriāla.

Karalis palika galīgi dusmīgs par saviem padotajiem, un lika norīkot apsardzi, lai šādi lidotāji –izmēģinātāji vairs neuzdrošinātos veikt nesankcionētus lidojumu izmēģinājumus, bet apsargi arī ir tikai cilvēki, te nosnausties gribās, te iedzert kādu alus pinti, sēdēja karalis un izdomāja, nē tur ir vajadzīgs, kāds vecākais, un nu jau  2 apsargus sāka vadīt sardzes priekšnieks, bet tas jau tomēr ir pulka cilvēku, kā var zināt, ka šis labāks vai tas sliktāks, un te nu karalim radās jauna ideja, vajadzīgs tak ir kadru atlases speciālists, tas nu tika meklēts pat kaimiņvalstīs, līdz tika atrasts ar. Bet pagājis bija jau vesels mēnesis un sargi prasīja nopelnīto naudu, te nu karalis saprata, ka nošāvis ir greizi un nepieciešams ir tilta grāmatvedis,  lai nauda tiktu pareizi saskaitīta un pareizi aprēķināta. Grāmatvedis tika sameklēts, bet pēc laika atklājās, ka smēre ar ko tika likts nosmērēt tilta vantis nemaz nav ticis smērēts, un nauda pazudusi  nezināmā virzienā. Karalis pavisam dusmīgs palicis, lika norīkot Tilta direktoru, kas tika iecelts no brālēna draugu vidus, tāds uzticams un godājams vīrs, kurš nekad  naudu nebija žēlojis karaļa izpriecām.

Pagāja labs laiks, zemnieku - lidotāju vairs nebija,  un pēc kārtējā kara nāca grūti laiki, vajadzēja savilkt jostas kopā, karalis deva rīkojumu tilta direktoram izvērtēt, kurš nu būtu no darba atlaižams, tilta direktors sēdēja un funktierēja, kā nu laidīs vaļā grāmatvedi, tad jau viņam algu un citus labumus nevarēs sarēķināt, tam nu bij jāpaliek, bet kā tad bez kadru inspektora, ja nu vajadzēs sameklēt jaunus kadrus, kā viņš tos tad sameklēs, tad jau viņš arī jāatstāj, bet ko darīt ar apsardzes priekšnieku, ja jau viņa nebūs sardze pa naktīm pļēguros un visādi citādi mēģinās laiku pavadīt, ne ar automātu pa tiltu maršēs, nu jāpaliek ir arī viņam. Bet ir taču kaut kas jāatlaiž, plāns ir jāpilda, ekonomēt uz kaut ko vajag, tā nu tika pieņemts lēmums, abus apsargus atlaist, jo savādāk nemaz nevar, ekonomija būs, neviens jau tik un tā neatšķirs lelli no dzīva cilvēka naktī un karalis būs apmierināts cik viņš gudrs un apsviedīgs cilvēks būdams varējis ieekonomēt, pat tur kur tas nav bijis iespējams.

Ar to arī šo pasaku beigšu, un arī tu mazais lasītāj vari iet čučēt...