Paskat kā sanācis, ienāk cilvēciņš manā blogā un skatās, johaidī, tas taču mans raksts, viņš man ir nozagts, un uz mani kā īsto autoru atsauce nekur nav ielikta. Ko man tagad darīt? Es taču esmu tik kruts blogeris,man ir entie tūkstoši sekotāju tviterī, un radu tādu saturu, ka var pilnīgi vai galvenā redaktora vietu uz sitiena jebkurā avīzē dabūt.
Nu protams par to ir skaļi jāpakliedz, padomāja Džonijs un tviterī sāka visiem stāstīt, cik Ga4a ir slikts un tā tālāk, bet Džonijs neņēma vērā vienu lietu, ka raksts bij atrodams orandžā portālā, kur neviens nekādas autortiesības uz saviem rakstiem neliek un jebkurā gadījumā tas pa lielam ir duplicate content, un lielāku ļaunumu izdara tikai pārpublicētājam. Lab tas viss sīkums, bet tad Džonija domu uzķer otrs, kurš sevi dēvēja par SEO specu, nu vismaz kādreiz, bet tad drosmes nepietika un mainīja pamatnodarbošanos, un saka tā: ē hallo, Ga4a tiešām ir īsts nelietis viņš arī manu rakstu nospēris un ielicis to korporatīvajā blogā, vāks.
Bet arī otrs nezin kāpēc nezināja, ka patiesībā raksta pārpublicēšana tika saskaņota. Atkal slikti, nav kam pieķerties... Nu OK. Un sākās joks, kuru jau patiesībā paredzēju, pieslēdzās diskusijā par Ga4as sliktumu arī „dižvītonis”, jo redz Ga4a šim kādreiz pārskrējis ceļu nevietā, un tagad vajag kautkādā veidā iegriezt, bet ko tad Ga4a, sēž un smejās.
Pārējo personāžu iesaistīšanos diskusijā pat nevar nemaz uzskaitīt, jo tie jau ir mazsvarīgi.
Bet nu OK. Kā patiesībā šīs lietas notiek pasaulē. Kas ir plaģiāts un kas nav, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Skaidrs, ka pārpublicēt citu darbu bez atsauces uz autoru ir slikti, bet tad uzliekam virsū copyright, un pasakam visiem, bez manas atļaujas rakstu pārpublicēt nedrīkst, nevis izmētājam pa puspasauli un tad ķeram visus kuri paņēmuši Jūsu garadarbu. Latvija ir un paliks tāda maza Maskavas guļamrajona lielumā pēc auditorijas skaita, visā pasaulē tikai 10% no interneta lietotājiem rada absolūti unikālu saturu, visi pārējie to tikai kopē, bet ne par to ir stāsts, latvietim patīk iekost otram latvietim, ka tik rodas izdevība
Ja Jums rodas pretenzijas par Jūsu satura dublēšanu, normāli ir tas, ka tu mēģini sazināties ar raksta pārpublicētāju, nevis skriet apkārt pa pasauli un raudāt cik visi ir slikti, jo nez kāpēc googles bots ir „izpīpējis” rakstu nopingot ātrāk pie pārpublicētāja, nevis pie īstā autora:)
Secinājums: bērni, esiet takš saprātīgi, ja Jums onkulis atņem konču nevajag raudāt, bet palūgt sliktajam onkulim konču atpakaļ.
Mani fascinē fakts, ka neviens necīnās pret spameriem, kas lavīnveidīgi ceļo iekšā mūsu pastkastītēs, bet cīnās par kautkādiem pārs vārdiem, jo VIŅŠ ir TAK TAS LEĢENDĀRAIS AUTORS, skatieties plašāk un domājiet dziļāk, nevis kā snobi dzīvojiet savās alās un brauzējot netu savos aifonos, domās lidinoties savā mazajā iedomu pasaulītē.
20.02.10
Kāpēc blogeri ir salīdzināmi ar seksuāli aktīviem briežu tēviņiem.
LU SZF notikušajā diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai (kas, kā zināms, vienmēr ved auzās, jo pareizo atbilžu tādos jautājumos nav un nebūs, ir tikai viedokļi). Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.
Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.
Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.
Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” [1988] min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko.
Autors: Džerijs Šterns:):)
Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.
Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.
Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” [1988] min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko.
Autors: Džerijs Šterns:):)
14.02.10
Daudzi zināja par draudošajām briesmām kamaniņu trasē
Starptautiskā kamaniņu sporta federācija (FIS) pēc Gruzijas braucēja Nodara Kumaritašvili bojāejas Vankūveras olimpiskajās spēlēs vēlējās maksimāli ātri atkal atvērt trasi braucieniem, nevis centās detalizēti noskaidrot sportista nāvi izraisījušos apstākļus, raksta «The New York Times».
Jau desmit stundu pēc tam, kad Kumaritašvili piektdien treniņbraucienā trases pēdējā virāžā izlidoja no trases un guva nāvējošas traumas, FIS publicēja paziņojumu, ka 21 gadu vecais kamaniņu braucējs pats vainojams savā nāvē, jo kļūdījies. Neraugoties uz to, ka sportistu sasniegtie ātrumi bija lielāki nekā paredzēts Vistleras trases projektā, uzsvēra avīze. Kumaritašvili 16. virāžā traucās ar ātrumu aptuveni 145 kilometri stundā.
Lai gan FIS paziņojumā norādīja, ka trases uzbūve traģiskajā negadījumā nav vainojama, sestdien tika veiktas ledus kontūra izmaiņas, kas kamanu trajektoriju vairāk ievirzīja uz trases vidu. Pie pēdējās virāžas tika uzbūvēts arī augsts koka nožogojums, uz kura krāsa vēl nebija nožuvusi, kad atsākās treniņbraucieni, metāla stieņi pirms finiša tika nopolsterēti, bet vīriešu starta vieta pārvietota uz sieviešu starta estakādi. Taču rīkotāji uzstāja, ka visi pasākumi veikti nevis lielākas drošības dēļ, bet gan tādēļ, lai piemērotos sportistu psiholoģiskajam stāvoklim. Kritiku organizatoriem netaupīja Kanādas izlases treneris Volfgangs Štaudingers, norādot, ka tiem nav zināmas sportistu sajūtas, bet Austrālijas kamaniņu braucēja Hanna Kembela-Pega teica, ka sportistiem lielā mērā jājūtas kā maziem trasē iemestiem lemingiem vai testa lellēm.
Kanādas žurnālisti sestdien stāstīja, ka četri kamaniņu braucēji, tostarp Kumaritašvili, viņiem iepriekš pauduši bažas par drošību trasē. «Tik daudz cilvēku zināja par draudošajām briesmām, bet izdarīts tika tik maz,» konstatēja avīze.
«The New York Times» citēja Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili, kurš paziņoja, ka nepretendē uz eksperta lomu, taču nāve sportā noteikti nedrīkst būt kļūdas cena. Saakašvili arī pauda cerību, ka nākotnē funkcionāri vairāk ieklausīsies sportistos.
FIL paziņoja, ka Kumaritašvili ir pirmais kamaniņu sportā bojāgājušais kopš 1975. gada, taču šis apgalvojums varētu būt patiess tikai attiecībā uz visaugstākā līmeņa sacensībām.
Vairāk olimpisko spēļu ziņu lasiet www.bns.lv.
Sācies Ķīniešu Jaunais Gads.
14. februārī Ķīnas kalendārā sācies 4707. gads. Metāla Tīģeris, kas simbolizē šo gadu, sola notikumu paātrinājumu un uzsāktā galarezultātu vai ievērojama progresa sasniegšanu.
Var aizmirst pagājušā gada lēno plūdumu. Tīģeris ar metālu ir piemērots laiks mūru graušanai. Domājošas personības var izvirzīties, bet aitu bara psiholoģijas pārstāvji šogad būs pakļauti vēl lielākam riskam nekā parasti.
Vairāk par sava personiskā ķīniešu horoskopa attiecībām ar Tīģera gadu var uzzināt http://www.proastro.com . Vien ievadiet attiecīgos lodziņos savu dzimšanas dienu, mēnesi un gadu. Laimīgu Jums Tīģera gadu!
Var aizmirst pagājušā gada lēno plūdumu. Tīģeris ar metālu ir piemērots laiks mūru graušanai. Domājošas personības var izvirzīties, bet aitu bara psiholoģijas pārstāvji šogad būs pakļauti vēl lielākam riskam nekā parasti.
Vairāk par sava personiskā ķīniešu horoskopa attiecībām ar Tīģera gadu var uzzināt http://www.proastro.com . Vien ievadiet attiecīgos lodziņos savu dzimšanas dienu, mēnesi un gadu. Laimīgu Jums Tīģera gadu!
Abonēt:
Komentāri (Atom)