Ko Tu zini par portatīvo datoru?

Portatīvie datori ikdienas lietošanā parādījās jau labu laiku atpakaļ un precīzāk pagriezīsim vēstures ratu atpakaļ.

Pirmais komerciālais portatīvais dators, kas bija pieejams pārdošanā bija IBM 5100 un tas notika vēl 1975.gadā un un tāds brīnums, kā Osborne1 kurš parādījās 1981. gadā svēra veselus 10,7 kg, bet tam nebija baterejas! 1982. gadā, kad dienas gaismu ieraudzīja šedevrs GriD Compass 1100, ko izmantoja NASA, un svēra tas brīnums toreiz 5kg. Tālāk jau cīņā iesaistījās Gavilan Computer Corp ar savu Gavilan SC un visas nopietnākās tā laika kompānijas, kuras sāka patentēt laptopiem piemērotākos risinājumus. Starp laptopu pionieriem bija IBM ThinkPad un Compaq, procesoru ražotāji sāka ražot speciāli laptopiem paredzētus procesorus un aizvien vairāk cilvēku novērtēja pārnēsājama datora priekšrocības, lai arī šāda „rotaļlieta” maksāja ļoti dārgi (pirmie datori maksāja ap 8000USD), tomēr atradās cilvēki kuri tos pirka un lietoja ikdienā.

Laptopu evolūcija turpinājās attiecībā uz svara samazināšanos un jaudas palielināšanu, lai arī līdz pat mūsdienām 2,2-2,5 kg ir diezgan bieži sastopams svars mūsdienu laptopos.

Laptops jau sen nav luksus prece un spēj konkurēt ar galda datoru, gan jaudas, gan cenas ziņā, tomēr ar to datoru ražotājiem nepietika, un sāka domāt, ko vēl tādu, lai izdomā, lai noturētu mūsu-patērētāju, interesi .  Un nonāca pie vienas atziņas, cilvēki vēl joprojām nav apmierināti ar datoru gabarītiem un svaru. Tad nu sākās brīnumi un tika laisti pasaulē netbook-i un ultravieglie portatīvie datori, kuru svars reti kad pārsniedz 1,5kg un ir ļoti, ļoti plāni, tik plāni, lai tos varētu ielikt parastā dokumentiem domātā somiņā un neaizņemtu pārāk daudz vietas, kā tad tas tiek panākts? Izņemam ārā DVD lasītāju, samazinam batereju un ielīmējam to datorā iekšā, un lūk Jums rezultātsJ

Manās rokās nonāca šāds brīnums: MSI X410, kurš arī pieskaitāms pie ultraportatīvo laptopu saimes. Foršs, patīkams datoriņš ar 14 collu ekrānu, kurš aprīkots ar jaunās paaudzes AMD Neo procesoru, 2GB operatīvo atmiņu un 320GB cieto disku. Pieradis pie parasta laptopa, ķēros klāt arī šīs „rotaļlietas” izpētei, lai saprastu, kur tad ir tā rozīnīte, lai arī es pārietu uz tik vieglu, plānu datoru. Bet nu visu pēc kārtas.

Ultraportatīvie datori pēc savas definīcijas vienmēr ir un paliks laptopu jaunākie brāļi, ar „apgraizītiem” jaudas parametriem. Nu nebūs Jums pagaidām, nedz jaudīgu procesoru, nedz arī jaudīgu videokaršu šādos datoros, jo viņi nopietnam darbam arī nav domāti.

Ko tad mēs zaudējam uz kompaktuma rēķina?

1.Baterejas mūžu atonomā darba režīmā. Jo lielāks ekrāns, jo īsāks baterejas mūžs (piem Acer One batereja spēj nodarbināt 10 collu datoru apmēram 6 stundas, turpretim 13 collīgs dators piemēram MacBook Air spēj izvilkt tikai 4h un tas ir labākais rādītājs, jo pārējie ražotāji spēj piedāvāt līdz 2h datora darbības laiku autonomā režīmā )

2.Ultraplānajiem datoriem nav sava DVD/CD atskaņotāja/rakstītāja, tas ir jāpērk atsevišķi un tiek pievienots izmantojot USB kabeli. Tāpēc savu mīļāko filmu vai mūziku ērtāk būs ielādēt no USB flash atmiņas, kuru kapacitāte jau ir pārsniegusi 64GB robežu.

3. Par cik visi svarīgākie datora mezgli ir orientēti uz enerģijas taupīšanu, līdz ar to arī grafiskie adapteri šādos datoros pagaidām ir ļoti vāji. Testējot MSI X410 pamēģināju paskatīties HD filmu un datora grafikas jaudas bija izsmeltas, tomēr zemas kvalitātes ķinīti paskatīties tomēr var. Par spēlēm uz šādiem datoriem aizmirstiet, viņi vienkārši nespēj apstrādāt tādu grafikas un procesu apjomu. Vismaz pagaidām to nespēj, kas zin, varbūt pēc gadiem pieciem arī to viņi varēs.

4. Ultraportatīvajiem datoriem arī pieslēgvietu skaits un veidi ir novests līdz minimumam tas viss tikai svara un izmēru dēļ, tomēr paši svarīgākie, kā VGA, HDMI izejas un USB pieslēgvietas ir atstātas.

Secinājumi.

Ir patīkami, ka beidzot arī portatīvais dators var būt tik viegls un kompakts, ka beidzot tam var arī nemeklēt piemērotu, atsevišķu somu, kurš spējīgs arī izpildīt datoram uzdotās funkcijas. Ja pirmajā vietā ir datora kompaktums un pārvietošanas ērtums, tad Jums noteikti jāizvēlas, kāds ultraportatīvais dators. Un kamēr daudziem tas liksies ļoti liels pluss, tikmēr būs cilvēku kategorija kuri tos par īstiem datoriem tomēr neuzskatīs, bet tas lai paliek pircēju ziņā, jo balsojam jau mēs ar saviem maciņiem.

Autors: Gatis Tropiks

Maksāsim nodokli par tilta šķēršošanu?

Sodien atkal nospīdēja RD, un tautās iznesa jaunu vēsti, ieviest nodokli par tilta šķērsošanu ar automašīnu. Un maksai jābūt ne mazākai par sabiedriskā transporta biļetes cenu...Es visu laiku apbrīnoju mūsu "mazā Napaleona" Šlesera idejas, tad viņš kruīzkuģiem grib piestātni jaunu būvēt, tad atkal vēl minibankas pa pieturām sabāzt....Kuda jeģem????? Es saprotu, N.Ušakovs jau sapratis ka patiesībā ir tāds grūstāms peška Šlesera rokās, jo nu viņam mazliet jāpaciešas, jo draugos ar Aināru jābūt vienmēr, sūds ar to pērļu kaklarotu ko Nils slēpj zem krekla, un sūds ar to, ka Ainārs šim špļauj virsū no trešā stāva(pie tā jau Nils skols laikā tāpat bij pieradis), bet nu atvainojiet....tiltam nodokli, TILTAM PAR KURU jau reiz samaksāja mūsu senči un kuru uzturēšanai tiek vilkts no mūsu, nodokļu maksātāju kabatām, labi pa lielam Aināram pofig, jo viņam ir MB un viņam ir arī tāds patīkams sīkums, kā pārs miljoni banku kontos, Ušakovam jau arī pie pakaļas, jo ja viņu apstādinās par braukšanu bez maksas pāri tiltam, tad viņš kā maza utubunga atkal sacels trādirīdi un izsauks Rīgas Pašvaldības policijas priekšnieku uz sarkanā paklāja, kā līdzīgā gadījumā, ne tik sen atpakaļ, par sodu autostāvvietā. Labi, OK būs jau arī caurlaides, operatīvajam, sabiedriskajam un citam transoprtam, šīs caurlaides protams būs arī visiem iespējamajiem deputātiem un viņu blatiem, vispār man jau arī būs, bet ne par to ir stāsts....Jautājums ir cinismā un nespējā domāt normāli, laikos, kad kukuli vairs paņemt tik viegli nevar, kad visi mēdiji uz nagiem skatās, kad vasarnīcu vairs nevar iebliezt aizsargājamā dabas zonā...a ko darīt...jādzīvo tālāk...

"Koru kari 2" finālā uzvar Madonas koris.

Ģimenes piespiests arī es noskatījos "Koru kari 2" finālu, patiesībā jau arī nebija nekādas dižās izvēles, un te nu manas mazās pārdomas par rītdienas potenciāli apspriestāko notikumu Koru kari2 finālu, nu ko vecais Žoržiks kuram smilts jau birst pa padusēm, tomēr arī publikai atklājās zilās bumbierenēs, ups sorī, tirkīzzilās... lēts, lēts, lēts čipendeiļu atdarinājums, vai viņš tadejādi cerēja pievērst sev vēl lielāku uzmanību? Manas personīgās domas, nu ir jāsaprot arī Siksnam, kad un kur ir jāpazū no lielās skatuves, un izsaukumi maestro vienmēr dzīvs, no viņa mutes, nu kamonn.... labi tas viss būtu sīkums, neesmu arī spečuks koru vokālu analīzē, tomēr Madonas koris izskatījās, labāk, un manuprāt ar miljons reižu cēlāku mērķi, ziedot naudu Madonas slimnīcai, jaundzimušo reanimācija galdu iegādei. Turpretim Ž.Siksnas koris bija iecerējis uzcelt pieminekli...atkal liels FAIL, nu kādu sūda pieminekli vajag Jelgavā, ja Jums tur mašīnai riteņus var nolauzt braucot pat pa galveno ielu? Nākamreiz Žoržam jāpiedomā mazliet par vīziju, kas ir labdarība.... Vispār jau arī vecums nenāk viens un viņa ironiskais smaidiņš uzzinot , ka tomēr palicis otrajā vietā, vēl joprojām man neiet ārā no prāta.

Vēlreiz liels prieks par Madonas kori, un apsveicam ar lielo uzvaru, lai arī šovs tomēr kādam noteikti tas ir arī ieguvums un pozitīvas emocijas...

Nedēļa Latvijā. Trakumi un krikumi.

50 santīmi par katru nozvejotu balsi
Līdz Ministru Kabineta Komitejai nonākuši Tieslietu ministrijas sagatavotie grozījumi „Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā”. Jāsaka uzreiz – ir vajadzīga diezgan drosme (vai nekaunība), lai uz šo partiju ne sevišķi (maigi izsakoties) prasmīgās saimniekošanas fona atgrieztos pie domas par partiju finansēšanas no valsts budžeta, kas it kā stiprināšot partiju neatkarību. Grozījumi paredz, ka partija, kas bauda zināmu atbalsta līmeni, saņemtu gadā 50 santīmus par katru balsi, ko šī partija Saeimas vēlēšanās „nozvejojusi”.
Savdabīgi zems ir šis atbalsta līmenis: būtu vēl saprotams, ja uz valsts naudu varētu pretendēt partijas, kas ieguvušas ne mazāk par 5% vēlētāju balsīm, savukārt likumprojekts paredz ... 2% barjeru. Protams, var teikt, ka normālai politiskajai sistēmai būtu noderīgi, ka no skatuves nepazūd partijas, kas gandrīz, gandrīz iekļuvušas parlamentā, tomēr tad robeža varēja būt 4%.
Interesanti, ka valsts finansējuma saņemšana – atbilstoši minētajiem grozījumiem – nekādi neierobežotu partiju tiesības uz privātpersonu ziedojumiem, respektīvi, runa ir par partiju finanšu papildināšanu. Diskutējami arī, kāpēc uz valsts atbalstu var pretendēt tikai partijas, kas grib iegūt varu Saeimā, savukārt tās, kas sevi saskata kā reģionālās un koncentrējas uz pašvaldībām – nevar.

Kurš to vispār izdomāja?!
Savukārt Ministru kabinets analizē Ekonomikas ministrijas sagatavoto pārskatu „Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāna 2009.gadam izpildes statuss uz 3.ceturksni”
Protams, birokrātiskie šķēršļi ir dažādi – arī tādi, kuru likvidēšana objektīvi nevedas strauji. Tomēr ir arī tik dīvaini, ka liktos – kas tur ko daudz spriest, atceļ un viss. Nekā nebija. Starp neizpildītajiem uzdevumiem ir 39.punkts, kas rada jautājumu, kāpēc šāda prasība vispār savulaik ir noteikta. Tātad: jau vairākus gadus Latvijā ir prasība sertificēt lietotus autobusus, kas izgatavoti pēc 2001.gada 1.janvāra, pat tad, ja tie ražoti ES un tiem jau piešķirts kāds ES dalībvalsts sertifikāts. No ES dalībvalstīm šāda norma ir ieviesta vienīgi Latvijā, tāpēc pasažieru pārvadājumu nozares komersanti norāda, ka prasība ir nesaprotama un tā rada tikai papildus administratīvo slogu komersantiem, jo šāda sertifikāta iegūšana aizkavē autobusa lietošanas sākšanu vismaz uz 3 mēnešiem, kā rezultātā pārvadātāji, lai ietaupītu sev laiku apzināti meklē un pērk autobusus, kuri ražoti līdz 2001.gadam.

Ministrija pārdod lauku virtuvi par Ls 9
Itin bieži Valsts sekretāru sanāksmju protokolos parādās sauss dokumenta nosaukums „par atsavināšanai paredzēto valsts kustamo mantu” – ministrijas atbrīvojas no tām vairs nevajadzīgiem datoriem, galdiem, autiņiem utt. Nezinu gan, kā interesenti var pie šīm mantām tikt, bet... Piemēram, jaunnedēļ Aizsardzības ministrija plāno tikt vaļā no Holandē ražotas lauku virtuves ar atlikušo bilances vērtību 9 lati. Varbūt kādam interesē? Protams, vairums no „norakstāmajiem” autiņiem ir izcili veci, tomēr varbūt kāda antīks eksemplārs tieši tādēļ ir jo vērtīgs. Piemēram, par 0 latiem novērtēti tādi eksemplāri kā 1972.gadā ražots braucamrīks „Steyr Puch Pinzgauer 710M”...
Ja nopietni, tad ministrijas jau nu varētu vairāk un atklātāk informēt cilvēkus, kur tieši un kādas formalitātes izpildot interesenti var valstij vairs nevajadzīgās mantas iegūt.