Pasaka par sievietes loģiku..

Sēžu es ar tēvu restorānā, pusdienojam. Mobilais telefons jau sāk izrādīt "miršanas" pazīmes, bet es gaidu ļoti svarīgu zvanu no reklāmas aģentūras kura man solīja uzaicināt uz filmēšanos kaut kādā skropstu tušas reklāmā. Un protams, kuru gan citu, lai viņi izvēlētos, ja ne mani, otru tikpat skaistu blondīni es pat nepazīstu, jo man ir viss ko sieviete varētu vēlēties, smuks džips, rotas ar briljantiem, smuks dzīvoklis ar skatu uz upi, savs skaistumkopšanas salons, un VIŅŠ. Jā, nu nevaru es gaidīt uz tiem jaunajiem džekiem, kad viņi beidzot varēs atļauties man nopirkt mašīnu vai uzdāvināt dzīvokli, tāpēc var teikt ko par mani domā, man ir vienalga...

Un viņš zvana, bet es, lai ekonomētu telefona akumulatoru, uz zvanu tomēr izlemju neatbildēt, jo man ir jāsagaida tas pats zvans kuru es tik ļoti gaidu. Bet viņš atkal zvana, izslēdzu telefonam melodiju, caur smadzenēm ātri izskrēja doma, gan jau restorānā varētu būt arī lādētājs, vispār jau man lādētājs ir ārā automašīnā, bet tad man atkal būtu jāmeklē rozete, un tad es varbūt nedzirdētu, ka man zvana no reklāmas aģentūras un ja es uz to zvanu neatbildēšu, tas tomēr nebūs labi, padomās, ka es esmu uzpūtīga un iedomīga maita, nē labāk tomēr pēc lādētāja neiešu. Vispār es brīnos cik tie veči ir pacietīgi, zvana un zvana, viņiem darīt nav ko? Papusdienojām ar tēti, pavadīju viņu līdz lidostai, devos atpakaļ mājup. Nē kaut kā stulbi sanāca, ka es neatbildēju uz viņa zvanu, noteikti gribēs atbraukt pie manis vakarā, ko es viņam teikšu?

Drošības pēc atslēdzu domofonam skaņu, jo ja viņš atnāks un sāks zvanīties pie ieejas durvīm, es to neizturēšu, iegāju vannā... Zvanīja viņš man līdz trijiem naktī, acīmredzot aizmiga. Atsūtījis veselu kaudzi ar SMS ziņojumiem, kuras laika gaitā mainījās, sākot no ļoti mīļām: "Kas ar tevi noticis?", "Es par tevi uztraucos", "Lūdzu atbildi mīļumiņ", beidzot jau ar  aizskarto vīrieša EGO tradicionālo tekstu: "Ja mani zvani tev nav svarīgi, varbūt es tev neesmu nemaz vajadzīgs".
Bet es turpinu "tupīt". LOL. Tā nu novāļājos gultā līdz 8 rītā, kamēr jau viņš atkal man atsūtīja SMS. "Tev vispār ar galvu viss kārtībā?" Nē nu kā, lai es viņam pierādu, ka es neesmu kamielis? Nu kā?
Izskaidrot situāciju? Neticēs. Bet samelot kaut ko, nenāk uzreiz prātā, jo jebkurš iemesls liekas smieklīgs.
Tomēr pagājusi jau ir vesela diennakts, bet es turpinu ignorēt viņa zvanus.

Jau tuvāk vakaram plāns sāka nobriest. Jā- Es APVAINOJOS! Viss pareizi, apvainojos un viss, bet viņš man prasīs, kāpēc, nu ja, KĀPĒC? Nu tas jau būtu sīkums. Es viņam tā arī pateikšu: "atceries, es tev no rīta toreiz zvanīju, tu man atbildēji:" mīļā, es esmu mazliet aizņemts, pie manis cilvēki atnākuši", un tāpēc apvainojos".
Jā, vīrieši, kā Jūs vispār mūs spējat izturēt? Pieminekli Jums vajadzētu uzcelt!