Ja atsevišķi affiliate programmu darboņi un arī vienkārši uzņēmumi, kuri sūta uz svešiem e-pastiem savas e-pasta vēstules, vēl joprojām liekas, ka viņi netiks zem DVI lupas, tad šis attēls, ļoti skaisti demonstrē, ka nepieprasītu e-pasta ziņojumu sūtīšana Latvijā tiek apkarota un piemērojamie sodi ir diezgan iespaidīgi.
Spams atšķirībā no pieprasītu e-pasta ziņojumu saņemšanas atšķirās, pašos pamatos, un tāpēc pat ja tev arī kāds piedāvā nosūtīt e-pasta ziņojumus e-pasta adresēm kuras tu neesi ieguvis pats, tev ne tikai daraud sods, bet arī klientu daudzums nepalielināsies. Man vienmēr atmiņā stāv frāze, ko man pateica viens no RISEBA lektoriem, kurš tur pasniedz E-komerciju, pēc vienas no manām lekcijām par e-komercijas rīkiem. "Mēs arī ikdienā nodarbojamies ar email mārketingu, patstāvīgi izsūtam e-pasta ziņojumus inb...x.lv lietotājiem". It kā profesors, it kā pasniedz pat priekšmetu studentiem, bet vienā teikumā skaidri apzīmēja, ka pat viņam nav īsti skaidrs, kas ir spams un kas ir email mārketings.
19.08.13
14.08.13
Partizānmārketinga skaistākais piemērs šogad.
No sākuma tas viss izskatījās pēc patiesa stāsta, par kādu
ļoti advancētu kredītņēmēju no Voroņežas, kurš it kā pārlabojis bankas līgumu
un tādā veidā, banku praktiski nostādījis ļoti neizdevīgā situācijā. Sākumā šī
ziņa parādījās dažādos mazos Krievijas interneta resursos, bet kamols vēlās ar
tādu ātrumu, ka uz to uzķērās arī lielāki mēdiji, un dabiski, tas viss nonāca
arī Latvijas mediju telpā, kura praktiski ar to arī tikai nodarbojas, kā
Krievijas mediju telpas ziņu tulkošanu. Pat mūsu
Diena.lv, nepamanīja, ka šī ziņa atkārtojas ar tādu skaistu un neuzkrītošu
regularitāti, apmēram 1x sešos mēnešos, pie viņiem pašiem.
Bet nu ne par to ir stāsts.
Nav sliktas reklāmas, arī antireklāma ir reklāma, nosprieda
Tinkoff organizācijas partizānmārketinga Guru, un palaida skaistu stāstu interneta vidē,
lasītāji aplaudēja gudrajam kredītņēmējam, banka teica, ka tiesāsies un
nekādus 24 miljonu Krievijas rubļu nemaksās. Neviens tā īsti nepievērsa
uzmanību, ka runa iet par 2008. Gada notikumiem, bet tas arī nevienu
nesatrauca, nevienu nesatrauca arī tas, ka parasti, šāda veida karšu derīgums
termiņš ir 3 gadi. Bankas nosaukums parādījās visos
lielākajos mēdijos, interneta komentētāji, savā starpā jau sāka izdomāt, kā šādas
shēmas īstenot arī dzīvē, un komunikācijas virziens ieņēma pat pozitīvu
virzienu, lai arī neviens no mums bankas tā īsti nemīl, tad šo reakciju banka
jau bija gaidījusi un patiesībā gaidīja citu iznākumu.
Un fināls bija sekojošs, tikpat skaisti, kā drāmas pēdējā
ainā, sliktais kļūst par labo un nes labo vēsti. Banka nomet oficiālo
paziņojumu pie sevis mājaslapā, ka šie ir vienojušies ar doto kungu par
mierizlīgumu un šis kungs atcēlis visas savas pretenzijas pret doto banku, tā
vietā no bankas neņemot tās piedāvāto kredītkarti, bet parasto debetkarti.
HA-HA-HA.
Lūk cik skaista pasaka sanāca, no 24 RUB miljonu pretenzijas,
tā pārvērtās uz 6, tad samazinājās uz 900 000, un beigās pretenzijas
uzturētājs, jūtas gandarīts, ka ticis pie parastas debetkartes!
Īsts "partizānmārketinga" šedevrs, kuru būtu jāņem, kā vienu
no labākajiem paraugiem, kredītiestāžu reklamēšanā.
13.08.13
Kam patiesībā ir nepieciešami fotoradari?
Manas, kā autovadītāja domas, par fotoradaru sāgu, kuras
radās, šīs dienas publicētās LETA ziņas dēļ, kurā skaidri un gaiši apkopota ir
statistika, kā fotoradari ir ietekmējuši kopējo ceļu satiksmes drošību. Par to, ko nolēmusi darīt ministrija. Un
izrādās, ka tā nekā nav ietekmējusi, un pat pēc fotoradaru noņemšanas vēl arī
uzlabojusi.
Citāts: „Statistika liecina, ka vienīgais labums, ko no tiem
guva ieviesēji, bija iekasētā soda nauda par pārkāpumiem. Ceļu satiksmes
negadījumu statistiku fotoradari ietekmēt nav spējuši. Tieši otrādi – bojā
gājušo skaits bija pat lielāks, kad tie bija uz ceļiem.”
Iekšlietu ministrija protams ir novērtējusi, ka fotoradaru
klātbūtne uz ceļa nekādā veidā neietekmēs ceļu satiksmes kopējo drošību, BET
tur tik daudz NEIEKASĒTU soda naudu aiziet, kas varētu papildināt valsts budžetu,
ka pilnīgi vai uztaisīta vesela P&L
analīze ar iespējamo prognozi.
„Iekšlietu ministrijas prognozes liecina, ka uzlikto sodu
apmērs ar radariem fiksētajos ātruma pārkāpumos, 2014. gadā varētu sasniegt 810
tūkstošus latu, 2015. gadā - 3 834 000 latu, 2016. gadā - 7 236 000 latu, 2017.
gadā - 9 396 000 latu, bet 2018. gadā - 11 124 000 latu apmērā.”
Ko no šī visa varam secināt?
Acīmredzot ir briedis nopietns biznesa plāns, kuru bīda
ieinteresētās personas, jo skaidrs, ka atkal vajadzēs veidot iepirkumus, kas
būs saistīti ar fotoradaru apsardzi, pārvietošanu, remontu, uzturēšanu ,un vēl,
un vēl, un vēl.
Iekšlietu ministrija vienmēr ir izcēlusies ar dažādiem
skandāliem, kas saistīti ar kārtējām afērām, bet apetīte partijām nemazinās, un
tāpēc ir jādomā, kā tikt pie piķa.
Ja loģiskākais, ko varētu izsecināt Iekšlietu ministrija un CP šefs,
tas būtu, ka no fotoradariem jēgas nav praktiski nekādas, kas attiecas uz ceļu
satiksmes drošību.
Bet nu mēs visi esam tikai cilvēki un naudas vilinājums ir
ļoti daudziem no mums sajaucis prātus, tā arī šajā gadījumā caur puķēm mums
Latvijas lumpeņiem ir mēģināts pateikt tiešs teksts: ”Mums ir ļoti nopietnas
problēmas ar valsts budžeta ieņēmumu pildīšanu un mums jau sāk trūkt pat
fantāzijas, kā no Jums iekasēt papildus naudu, tāpēc šis būs tāds ļoti skaists
un maigs līdzekļu ienākumu veids, kurš praktiski jau neattieksies uz nabadzīgāko
iedzīvotāju daļu, tikai uz tiem Šūmaheriem, kuri mīl sistemātiski pārkāpt
ātrumu, tas nebūs nekas personīgs, tikai jau pārbaudīts bizness”.
P.S. Es neesmu pret sodīšanu par CSN pārkāpumiem, bet par veidiem, kā tas tiek darīts.
P.S.S. Atgādināja līdzību ar to, kā ASV iebruka Irākā, lai cīnītos pret "terorismu", viņi arī apgalvoja, ka tas nav nekāds karš par naftas ieguvi, bet gan pret slepenajiem teroristiem, tā arī pie mums CP šefs savulaik apgalvoja, ka fotoradari nav nekādā veidā saistīti ar naudas "slaukšanu", bet tikai ar ceļu satiksmes drošības uzlabošanu. Kā vieni, tā otri pēc laika tomēr ir tomēr atzinuši, ka iepriekšminētie apgalvojumi ir pilnīgas muļķības.
P.S. Es neesmu pret sodīšanu par CSN pārkāpumiem, bet par veidiem, kā tas tiek darīts.
P.S.S. Atgādināja līdzību ar to, kā ASV iebruka Irākā, lai cīnītos pret "terorismu", viņi arī apgalvoja, ka tas nav nekāds karš par naftas ieguvi, bet gan pret slepenajiem teroristiem, tā arī pie mums CP šefs savulaik apgalvoja, ka fotoradari nav nekādā veidā saistīti ar naudas "slaukšanu", bet tikai ar ceļu satiksmes drošības uzlabošanu. Kā vieni, tā otri pēc laika tomēr ir tomēr atzinuši, ka iepriekšminētie apgalvojumi ir pilnīgas muļķības.
11.08.13
Policisti žēlsirdīgie Samārieši? Nekā nebij...
Nebiju domājis, ka rakstīšu par šo, bet vakardienas notikumu
iespaidā uzrakstīšu gan.
Tātad, viss sākās ar to, ka TV3 Bez tabu raidījumā, kuru var
paskatīties šeit, tika iztirzāts, kā nu tā gadījies, ka policists dienesta
automašīnā lej benzīnu nevis pa taisno bākā, bet 20litrus salej kannā, un
norēķinās ar degvielas karti. Kā nu tur nebūtu, žurnālisti aizskrēja uz
policijas preses centru un tur noskaidroja sekojošo: Viss nav tā kā izskatās,
policists patiesībā uz ceļa bija pamanījis autovadītāju kuram beidzās
benzīns un laipni piedāvājis viņam šo benzīnu no benzīntanka atvest.
Es pat sāku ticēt, ka mums policisti ir kļuvuši par
brīvprātīgajiem samāriešiem.
BET neatbildēts palika jautājums.
KĀPĒC jālej 20 litrus, KĀDA suņa pēc vispār viņš apstājās
braucot garām, autovadītājs acīmredzot arī ar galvu nedraudzējas, jo līdz
benzīntankam pietiktu arī ar 1litru degvielas un uzpasūtīja veselus 20(Noteikti ar domu, ka jau tad jau, lai varētu uzreiz tikt uz Daugavpili). Nu
skaidrs ,ka autovadītājam arī skaidras naudas nebija tādam benzīna apjomam,
tāpēc policists norēķinājās ar uzņēmuma degvielas karti. Es sen tādu anekdoti
nebiju dzirdējis.
OK tas tā, ievadam un atmiņas atsvaidzināšnai.
OK tas tā, ievadam un atmiņas atsvaidzināšnai.
Man katru dienu sanāk izstaigāties pa Matīsa ielu Bērnu pasaules
rajonā, un turpat uz matīsa ielas ir visu iecienītais bistro kurā var ērti un
ātri nopirkt vistiņas, kartupelīšus un vēl sazin ko, par šo vietiņu zina ne
tikai parastie cilvēciņi, bet arī mūsu policisti. To ko es tur redzu ikdienā,
ir dažreiz prātam neaptverami, POLICISTI ir tie KURI tur izdara visus
iespējamos CSN pārkāpumus. Tā nu es dodoties uzpildīt ledusskapja krājumus, eju
un nevienu neaztieku, pamanu, kā policistu busiņš ieslēdz bākugunis un uzbrauc
uz trotuāra tieši pretim iepriekšminētajam bistro. Domāju, ka nu tik teroristus
kārtējos ķers, vai vēl sazin kādus bandītus, bet nē, nebija tik traki, policti
garlaikoti izkāpa no busiņa, un iegāja bistro izstāvēt garumgaro rindu, lai
tiktu pēc sava dienišķā ēdiena.
Man, kā likuma paklausīgam pilsonim, tāda dienesta
stāvokļa patvaļīga izmantošana, likās,
kā bullim sarkana lupata, un es nespēdams normāli pat pa ietvi apiet savdabīgi
pieparkoto busu, pateicu, ko es domāju par šādiem likuma kalpiem, tā, lai dzird,
gan tie kas stāvēja rindā, un tie kuri vienkārši gāja garām. Galu rezultātā, pie
manis piegāja policists kurš ne tikai atteicās uzrādīt dienesta apliecību, bet
sāka arī jautāt pēc maniem dokumentiem, nezinu gan kādā sakarā, un vispār
pateica, ka iespējams es esmu meklēšanā un tāpēc man būs jādodās kopā ar viņiem
uz iecirkni no kurienes šie arī ieradušies, lai noskaidrotu manu
personību.
Stāsta morāle: šajā valstiņā, kur katrs kurš uzvilcis formu
ar uzplečiem un savā dzīvē tik vien sasniedzis, kā uzrakstījis 10 sējumus ar
protokoliem, un sapelnījis automašīnai, tikai tāpēc, ka piesedzis kārtējo
točku, man pēc tā visa vēl būtu jāciena?
Atceroties trako jaunību un gadījumu Mančesteras ielās, kad
naktī devos atpakaļ uz mājām no kārtējās diskotēkas. Policisti kuri piebrauca
man blakus, apjautājās vai viss kārtībā, vai pietiks paša spēka aiziet līdz
mājām, bet tomēr secinājuši, ka pa ceļam man var arī trāpīties huligānu bars,
laipni piedāvāja nogādāt līdz pašām mājas durvīm, un pārliecinājušies, ka tieku
arī pa tām iekšā, devās prom, tāpēc arī attieksme man pret tiem policistiem
bija savādāka.
Abonēt:
Ziņas (Atom)