50 santīmi par katru nozvejotu balsi
Līdz Ministru Kabineta Komitejai nonākuši Tieslietu ministrijas sagatavotie grozījumi „Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā”. Jāsaka uzreiz – ir vajadzīga diezgan drosme (vai nekaunība), lai uz šo partiju ne sevišķi (maigi izsakoties) prasmīgās saimniekošanas fona atgrieztos pie domas par partiju finansēšanas no valsts budžeta, kas it kā stiprināšot partiju neatkarību. Grozījumi paredz, ka partija, kas bauda zināmu atbalsta līmeni, saņemtu gadā 50 santīmus par katru balsi, ko šī partija Saeimas vēlēšanās „nozvejojusi”.
Savdabīgi zems ir šis atbalsta līmenis: būtu vēl saprotams, ja uz valsts naudu varētu pretendēt partijas, kas ieguvušas ne mazāk par 5% vēlētāju balsīm, savukārt likumprojekts paredz ... 2% barjeru. Protams, var teikt, ka normālai politiskajai sistēmai būtu noderīgi, ka no skatuves nepazūd partijas, kas gandrīz, gandrīz iekļuvušas parlamentā, tomēr tad robeža varēja būt 4%.
Interesanti, ka valsts finansējuma saņemšana – atbilstoši minētajiem grozījumiem – nekādi neierobežotu partiju tiesības uz privātpersonu ziedojumiem, respektīvi, runa ir par partiju finanšu papildināšanu. Diskutējami arī, kāpēc uz valsts atbalstu var pretendēt tikai partijas, kas grib iegūt varu Saeimā, savukārt tās, kas sevi saskata kā reģionālās un koncentrējas uz pašvaldībām – nevar.
Kurš to vispār izdomāja?!
Savukārt Ministru kabinets analizē Ekonomikas ministrijas sagatavoto pārskatu „Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāna 2009.gadam izpildes statuss uz 3.ceturksni”
Protams, birokrātiskie šķēršļi ir dažādi – arī tādi, kuru likvidēšana objektīvi nevedas strauji. Tomēr ir arī tik dīvaini, ka liktos – kas tur ko daudz spriest, atceļ un viss. Nekā nebija. Starp neizpildītajiem uzdevumiem ir 39.punkts, kas rada jautājumu, kāpēc šāda prasība vispār savulaik ir noteikta. Tātad: jau vairākus gadus Latvijā ir prasība sertificēt lietotus autobusus, kas izgatavoti pēc 2001.gada 1.janvāra, pat tad, ja tie ražoti ES un tiem jau piešķirts kāds ES dalībvalsts sertifikāts. No ES dalībvalstīm šāda norma ir ieviesta vienīgi Latvijā, tāpēc pasažieru pārvadājumu nozares komersanti norāda, ka prasība ir nesaprotama un tā rada tikai papildus administratīvo slogu komersantiem, jo šāda sertifikāta iegūšana aizkavē autobusa lietošanas sākšanu vismaz uz 3 mēnešiem, kā rezultātā pārvadātāji, lai ietaupītu sev laiku apzināti meklē un pērk autobusus, kuri ražoti līdz 2001.gadam.
Ministrija pārdod lauku virtuvi par Ls 9
Itin bieži Valsts sekretāru sanāksmju protokolos parādās sauss dokumenta nosaukums „par atsavināšanai paredzēto valsts kustamo mantu” – ministrijas atbrīvojas no tām vairs nevajadzīgiem datoriem, galdiem, autiņiem utt. Nezinu gan, kā interesenti var pie šīm mantām tikt, bet... Piemēram, jaunnedēļ Aizsardzības ministrija plāno tikt vaļā no Holandē ražotas lauku virtuves ar atlikušo bilances vērtību 9 lati. Varbūt kādam interesē? Protams, vairums no „norakstāmajiem” autiņiem ir izcili veci, tomēr varbūt kāda antīks eksemplārs tieši tādēļ ir jo vērtīgs. Piemēram, par 0 latiem novērtēti tādi eksemplāri kā 1972.gadā ražots braucamrīks „Steyr Puch Pinzgauer 710M”...
Ja nopietni, tad ministrijas jau nu varētu vairāk un atklātāk informēt cilvēkus, kur tieši un kādas formalitātes izpildot interesenti var valstij vairs nevajadzīgās mantas iegūt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru